Jauns pakalpojums - kredītņēmēju aizstāvība

20.03.2018.

Pirms vairākiem gadiem vadījāt Parādu piedziņas uzņēmumu asociāciju? Kādēļ pieņēmāt lēmumu mainīt pievērsties parādnieku pusei?

Iepriekšējā pieredze man ir saistīta ar parādu piedziņas jomu un ilgus gadus vadīju Latvijā vadošo parādu piedziņas uzņēmumu Lindorff (tagad Intrum), tajā pašā laikā vadīju Parādu piedziņas asociāciju. Tajā laikā valdībā sākās iniciatīva par likuma tapšanu, kas regulē piedziņas nozari. Tika izveidota darba grupa ar visām iesaistītajām ministrijām un šī brīža nozares uzraugu – PTAC, kā arī lielākajiem tirgus spēlētājiem. Tas bija gana aizraujošs projekts arī man, jo likuma tapšanā pirms tam nebiju iesaistījies. Tolaik likuma veidošana bija interesanta, sākot no histēriskiem smiekliem līdz pat vēlmei raudāt, jo tas, kā notiek komisiju tikšanās un kā tiek argumentēti aspekti likuma tapšanai, nereti sasniedz absurdu. Protams, saprotu atsevišķu ministriju nostāju, taču dažkārt iesaistīto pušu skats ir ārkārtīgi subjektīvs, un no mūsu dalības faktiski nebija nekāda pienesuma, jo tas bija politiski diktēts uzdevums ar pilnīgi skaidru mērķi – ierobežot nozari. Šobrīd gan jāsaka, ka pieņemtā likuma galarezultāts ir vairāk vai mazāk optimāls un nozares dalībnieki ir adoptējušies uzraugošo iestāžu prasībām.

Tāpat palīdzēju apvienot Lindorff Baltijas valstīs vienā uzņēmumā, pārņēmām Latvijas Krājbankas portfeli, kas bija arī interesants izaicinājums, jo faktiski bija jāizveido atsevišķa struktūrvienība ar Bankas funkciju.

Kad šis gana sarežģītais projekts bija pabeigts un iegājis izpildes stadijā, nolēmu paņemt pauzi pēc gandrīz 15 gadu gara posma šajā nozarē.

 

Vai no citiem nozares uzņēmumiem nebija darba piedāvājumi?

Protams, bija, taču negribēju uzreiz lēkt tajā pašā laivā atpakaļ. Tomēr zināšanas par jomu bija un vienā brīdī ar ekspertiem no nozares secinājām, ka jāveido kas jauns. Ideja radās pagājušā gada vasarā un novembrī definējām darbības virzienu.

 

Kādēļ orientējāties tieši uz parādniekiem, nevis veidojāt jaunu piedziņas uzņēmumu?

Sapratām, ka piedziņas uzņēmumu veidot nav jēgas, jo nozare ir piesātināta, tirgū ir lieli spēlētāji, ar kuriem grūti konkurēt. Vēl jo vairāk, sabiedrības interesēs būtu, lai kopējais parādnieku slogs būtu minimāls, jo tas tiešā veidā ietekmē mūsu visu labklājību. Labs piemērs ir Skandināvija, kur nemaksātāju skaits ir zemākais pasaulē, savukārt, dzīves līmenis viens no augstākajiem. Lai to panāktu ir nepieciešams dialogs starp Kreditoru un Debitoru, kas nav vajadzīgajā līmenī šobrīd. Parādu piedzinēji ir šī brīža vidutājs, kas mēģina panākt risinājumu, lai gan no pieredzes varu teikt, tas diemžēl vairāk ir fokusēts uz Kreditora interesēm. Savukārt parādnieki nereti izvēlas vienkārši slēpties un neiziet uz kontaktu, gaidot, kad situācija atrisināsies. Tāpēc redzu, ka ir vajadzība šo procesu aktivizēt ar citu – ne parādu piedziņas metodi!

Mūsuprāt, šī arī ir atbilde – panākot aktīvāku un produktīvāku dialogu starp abām pusēm, ieguvēji būs visi!

 

Šobrīd maksājumu kavētāju statistika ir dramatiska, šie cilvēki mums atrodas blakus ikdienā, taču neviens par to īsti nerunā, jo tēma ir sensitīva. Līdz ar to cīņa faktiski notiek iekšēji - katrā mājsaimniecībā; iedzīvotāji meklē papildu darbus, lai situāciju atrisinātu. Ikdienas mikrovide arī nav patīkama, jo uz pleciem gulst finanšu grūtības, tas ir drauds par jumtu virs galvas un bērnu nākotni. Līdz ar to, saliekot kopā zināšanas par piedziņas jomu un esošo situāciju ar nemaksātājiem valstī, sapratām, ka ir nepieciešams veidot uzņēmumu, kura galvenais uzdevums ir palīdzēt parādniekiem ar zināšanām un konkrētiem risinājumiem, risināt sarežģītas situācijas ar kreditoriem. Šeit būtiski ir panākt to, ka pārrunas notiek vienā līmenī, nevis vienai pusei diktējot savus nosacījumus. Tādēļ Ralum uzdevums ir pilnvērtīgi nodrošināt parādnieka pozīciju pārrunās ar kreditoru, kad pašam cilvēkam tādu zināšanu un iespējas nav.

Esmu pārliecināts, ka risinājumu atrast var vienmēr, taču tam ir daži priekšnosacījumi: 1) Pašam parādniekam ir jāizrāda iniciatīva situāciju risināt; 2) Pusēm ir jābūt pilnībā atklātām par situāciju un sasniedzamajiem mērķiem. Ja šie divi momenti tiek ievēroti, var sākties konstruktīva situācijas risināšana – instrumentu ir daudz, un parasti ir rodams kompromiss, lai abas puses iegūtu.

Ja runājam par īstermiņa mērķiem, tad jāsaka tā, ka būsim priecīgi, ja dažu gadu laikā varēsim palīdzēt 1000 cilvēkiem. Paskatoties uz maksātnespējas statistiku, skaitlis ir ļoti liels, un, ja varētu kaut vai pusei cilvēku problēmu atrisināt ar mediācijas procesu palīdzību, ieguvums būtu milzīgs visiem.

 

Bet ja cilvēkam pašam nav vēlmes atdot aizņemto naudu?

Tad ir galējais risinājums – maksātnespēja, ko cilvēks arī var izvēlēties. Tomēr tas ne vienmēr ir pareizais ceļš, un nereti cilvēkiem ir jāskaidro, ka sarunas ar kreditoru var izmaksāt lētāk nekā maksātnespējas process, savukārt kreditoram var piedāvāt konkrēto atmaksas plānu, ko var segt parādnieks. Ja panāktu, ka kaut vai 10-20% no tiem simtiem tūkstošu cilvēku, kas ir finanšu grūtībās, piekrīt sarunām risināt kredīt problēmas, tas būtu pozitīvi un viņi bez smagā sloga uz pleciem varētu turpināt strādāt un veicināt ekonomikas attīstību.

 

Kā plānojat sasniegt šos kredītņēmējus?

Uzņēmums nesen ir startējis, tādēļ patlaban esam informatīvā stadijā, skaidrojot cilvēkiem procesu gaitu, iespējamos risinājumus un vispār faktu, ka šāda veida pakalpojums šobrīd ir pieejams. Ja cilvēks zina, ka viņš nonācis finansiālās grūtībās, viņš pats izlemj, vai ar mums sazināties. Mūsu uzdevums ir apzināt cilvēka situāciju, ieskicēt iespējamos scenārijus un piedāvāt jau konkrētus risinājumus. Pilnīgi skaidrs ir viens, ka “ātro kredītu” ņēmēji nebūs mūsu klienti. Tam ir vairāki apsvērumi, kur galvenais laikam ir veselā saprāta klātesamība, proti, šāds solis ir katra paša izvēle, kur problēmu gadījumā zināšanas un kompetence nepalīdzēs. Es teiktu, ka šādi klienti ir ar zināmu diagnozi, kam ar veselo saprātu nav īpaši spīdoši. Pirms kāda laika pie manis viesojās augsta līmeņa vadītājs no Holandes, kas man vaicāja, kas tā par banku Fēnikss mums šeit Latvijā dominē. Nācās paskaidrot, ka lielais skaits spilgto uzrakstu  Rīgas centrā diemžēl ir cita veida biznesa virziens, kas gana veiksmīgi nodrošina iepriekš minēto kreditētāju klientiem regulāru servisu.

 

Tad noprotams, ka vairāk orientēsieties uz problēmu risināšanu lielāka apjoma aizdevumu gadījumā?

Jā, ar mūsu zināšanas mazajām summām pārsvarā nevar palīdzēt, jo risinājumi vienkārši nebūs aktuāli un šādi aizņēmumi ir viens no klasiskajiem Parādu piedzinēju lauciņiem. Ralum mērķa auditorija ir debitori ar nodrošinājumu (hipotekārie, līzingi uc.).

Atnākot pie mums, cilvēkam palīdzam sastrukturizēt ienākumus un izdevumus, ieskicējam procesus, kas viņu sagaida un tālāk jau skatāmies kā varam situāciju optimāli risināt. Bieži vien jau sapratne par to, kas cilvēku sagaida ir gana labs risinājums, lai nepieņemtu muļķīgus lēmumus. Daudziem ir bail doties un runāt, jo pretī stāv juristu un kredīt speciālistu armija, tāpēc Ralum uzdevums ir, pirmkārt, panākt, ka pats aizņēmējs ir gatavs risināt situāciju, otrkārt, lai pārrunas ar kreditoru būtu līdzvērtīgā līmenī, kur tiek ņemtas vērā abu pušu intereses.

 

Kāda patlaban ir kopējā situācija parādnieku jomā? Kā to ietekmē ekonomikas izaugsme?

Korelācija ir, lai gan parasti tā ir pretēja. Augot ekonomikai, debitoru skaits būtiski nemainās, jo cilvēkiem ir pietiekami daudz finanšu līdzekļu, lai maksātu savus rēķinus-tas pat var samazināties. Tas faktiski notiek šobrīd-ekonomika pamazām aug, debitoru apjoms ir normas līmenī. Savukārt, brīdī, kad krasi samazinās sabiedrības maksātspēja (krīze, bezdarba palielinājums), parādnieku apjoms būtiski pieaug parādu piedziņas kompānijām, taču tas ir mānīgs priekšstats, ka tie ir “zelta laiki” priekš piedzinējiem, jo patiesībā pieaug tikai darba apjoms un izdevumi, taču kreditori naudu saņem mazāk nekā normālos apstākļos. Šobrīd kopējā aina ir gana stabila, parādnieku skaits īpaši nemainās. Parādu atgūšanas tirgū ir daudz spēlētāju, kas šobrīd cīnās par cesijas darījumiem starp kreditoriem un parādu atgūšanas kompānijām.

 

Kā vērtējat kredītinformācijas biroja darbību?

Cik man zināms, tad dalībnieku skaits aug. Jau sākotnēji uzsvars šai datubāzei bija saistīts vairāk ar finanšu sektora debitoriem, kas īsti nepilda šāda reģistra galveno funkciju – objektīvu potenciālā klienta pārbaudi. Tirgū liela daļa ir cedētie parādi, kas atrodas pie parādu atgūšanas kompānijām, un tie nav iekļauti kredītinformācijas biroja datu bāzē. Līdz ar to, ja tajā nav pilnīgi aptverts dalībnieku spektrs, klientam, kas grib pārbaudīt informāciju par aizņēmēju, nav jēgas tur skatīties, jo jānoslēdz līgums ar Kredītu reģistru, kādām trim lielākajām parādu piedziņas kompānijām, un tikai tad var iegūt kādu priekšstatu par aizņēmēju.  Pretējā gadījumā, pārbaudot tikai finanšu institūcijas debitoru, ko var secināt, ja strādā telekomunikācijas pakalpojumu jomā – neko. Līdz ar to man šķiet, ka šis projekts kopējā mērogā nav īsti izdevies. Ja tiešām visi tirgus dalībnieki apmainās ar informāciju, tad tam ir zināma vērtība, un tas ir pierādīts pasaules praksē – ir viens centrālais spēlētājs, kas apvieno pilnīgi visus, un kreditoram ir būtiska šāda datu bāze. 

 

Kā vērtējat maksātnespējas procesu un izmaiņas likumā?

Likums šobrīd ir pietiekami korekts un parādniekam labvēlīgāks nekā bija iepriekš, arī ģimenes maksātnespējas iespēja vērtējama pozitīvi. Tomēr maksātnespēja nav vienīgais risinājums un ne vienmēr vajag izvēlēties galējo ceļu, jo izdevumi parādniekam ir pietiekami lieli. Nekas labs arī emocionālā līmenī tas nav, taču šis instruments domāts, lai risinātu problēmu un nevilktu šo nastu līdz mūža galam, maksājot neadekvātas naudas summas, kas aizņemtas, pērkot īpašumu, kas 2-3 reizes pārsniedz tā reālo vērtību. Tomēr ir jāmeklē veids, kā risināt, ne vienmēr varēs vienoties, bet vienmēr ir vērts mēģināt. Arī banku speciālisti ir gatavi pārskatīt maksājumus, taču ar diviem nosacījumiem – iniciatīvu un atklātību, jo neviens bankas pārstāvis neakceptēs pretimnākšanu vai maksājumu samazinājumus negodprātīgiem cilvēkiem, kuriem alga ir mākslīgi samazināta un īpašumi pārrakstīti radiem. Kā varianti var būt maksājuma samazināšana, pagarinot termiņus, procentu likmes pārskatīšana vai pārkreditēšanās uz citu kredītiestādi, gadījumi ir ļoti individuāli.

 

Bet, ja aizdevuma termiņš jau tā ir ļoti ilgs?

Tas jāskatās pēc situācijas, jo katrā bankā ir citi nosacījumi, svarīgi, kad aizņēmums ir piešķirts un citas detaļas. Ja termiņi ir ļoti gari un procenti augsti, tad alternatīva ir meklēt citu kredītiestādi un pārkreditēties, pārskatīt vērtējumu.

 

Daļa cilvēku izvēlas braukt pelnīt ārzemēs naudu un maksāt Latvijā ņemto kredītu – vai tas ir risinājums vai tomēr palikt šeit un cīnīties?

Tas ir skarbs scenārijs, bet cilvēkiem dažkārt nekas cits neatliek. Neesmu aizbraukšanas atbalstītājs, taču, ja šeit nav ko darīt un darba iespēju nav, tad tas ir variants. Pērnā gada nogalē Īrijas kompānijas meklēja sēņotājus Rēzeknē un Daugavpilī – šo pilsētu iedzīvotājiem tā ir iespēja sakārtot dzīvi, jo piedāvātais atalgojums ir salīdzinoši augsts. Bet, ja ir darbs un stabili ienākumi, jāmēģina risināt problēmu uz vietas un nereti tas izdodas.

 

Ir dzirdēts, ka parādnieki maksātnespējas procesu nereti uztver kā vienkārši izdarāmu, nedomājot par sekām.

Vieglprātīgi pret to nevajadzētu attiekties, jo arī maksātnespējas process ir pietiekami strikti regulēts – ja maksātnespējas ietvaros parādnieks nespēj pildīt maksājumu grafiku, kas izveidots, situācija mainās un nepatikšanas ir atpakaļ, tādēļ tam jāpieiet pietiekami nopietni, jāapsver visi plusi un mīnusi, taču tajā pašā laikā process ir gana ātrs, protams, atkarībā no summas. Vēl būtiski, vai nākotnē cilvēks plāno ņemt kredītu, kāda būs banku attieksme pret viņu. Pasaules prakse ir dažāda. Pie mums šobrīd nav viennozīmīgas pozīcijas pret šādu faktu cilvēka kredītvēsturē – tas ir individuāls faktors katrai bankai. Ja kopējo kredītņemēju portfeli varētu iedalīt trīs grupās, kur pirmā ir “labie”, kam nekad nav bijuši parādi, otrā “sliktie”, kuri joprojām kādam ir parādā, tad trešā kategorija ir “neskaidrie”, piemēram, cilvēki, kas ir izgājuši maksātnespējas procesu. Lēmums nākotnē piešķirt vai nepiešķirt aizdevumu šādiem cilvēkiem ir grūti prognozējams – to droši vien rādīs kreditoru pieeja, jo šobrīd maksātnespēju procesu skaits gada griezumā ir ļoti liels un šie cilvēki turpina būt ikdienas apritē arī pēc tam.